LV  |  RU  |  EN

Fīdera apskaidrības

Normunds Grabovskis

 
 
Skolā iet man ļoti patīk - nez cik daudzi skolā gājēji šiem vārdiem var piekrist, bet vismaz mans 3. klases skolnieks godīgi saka – nu, nav jau nekādas vainas tai skolai, futbolu var paspēlēt, draugus satikt, ekskursijā ar klasi aizbraukt, tikai slikti ir tas, ka agri jāceļas un jāmācās...
 
Septembra paradigmas
Lai nu kā tur būtu vai nebūtu, septembris ir klāt, manuprāt, viens no vislabākajiem copes mēnešiem tas ir līdzvērtīgs maijam, kad copmaņa lomā vēl var būt siltumu mīlošās zivis - karpas, līņi un sami, bet var trāpīties arī jau vēsākam laikam raksturīgi lomi – piemēram, vēdzeles, butes, laši un jūras foreles – Latvijas taimiņi - tāpēc septembrī noteikti nedrīkst mājās sēdēt nevienu brīvu brīdi, lai vēlāk, novembra lietos un vējos, noskatoties caur logu, varētu teikt - jā, laba sezona bija ......
Iepriekšējā žurnāla numurā es aizsāku fīderu tēmu, tad gan runājām par to, ka fīdera kāts ir viens no universālākajiem makšķerkātiem, tāpēc šoreiz vairāk parunāsim tieši par pašu copi ar fīderi, jo maz pamazām fīdera copes cienītāju ir saradies dikti daudz un septembris nu ir viens kārtīgs fīderistu mēnesis, jo daudzviet zivis no seklumiem ir aizgājušas uz dziļākām vietām un ar pludiņu tām klāt vairs netiekam jebšu copei traucē vējš un straume, toties fīderis rullē! Un, ja vēl visu pariezi sasien un noregulē, tad pie labas copes ir ko nostrādāties, pat dzestrā rudens rītā piere var būt slapja!
Diemžēl, reti kurā ezerā var veiksmīgi makšķerēt no krasta - parasti krasti ir stipri aizauguši un to tuvumā nav lielāku dziļumu - ja vēl vasarā tas labai copei neskādē, tad patreiz, dodoties copēt, jāpiemeklē vietas, kur ar savu iemetienu varam tikt līdz kādai dziļuma kantītei. Upēs to izdarīt ir krietni vieglāk, tikai jāskatās, lai rudens lietavas mums nesajauc visus plānus! Ja jau esam mobili un varam doties, tur, kur acis rāda, tad nekas, jo vienlaicīgi visur plūdi nemēdz būt. Piemēram, šī gada augustā Ventā ūdens bija lielāks kā dažu labu pavasari, turpretim Gaujā līmenis turējās pat zemāks kā citus gadus… Še, tev bija, mazā Latvija! Kā jau varējāt nojaust, es runāju pamatā par brekšu copi, un nopietni dodoties brekšot, bez vietas izvēles, ir vēl viena aktuāla lieta, kas ir mazāk svarīga pavasarī un vasaras sākumā - tas ir copes laiks. Diemžēl, dzīve pierāda, ka vasaras beigās un rudens sākumā daudzās vietās, sevišķi jau mūsu lielākajās upēs, brekši pāriet uz nakts režīmu - pa dienu vari kaut pliks pa krastu lēkāt, brekši neizrāda nekādu interesi par tavu ēsmu, bet, tikko saulīte rietot skar koku galus, tā fīdera spicīte sāk locīties, puiki ir sākuši vakariņot un tā līdz pašam rītam! Saulīte uzlec un ūdens norimstās, brekši, kā vampīri no šausmu filmām, aiziet gulēt. Protams, tā nenotiek visur, bet tādu iespēju ir jāpieļauj, ka jūsu sagādātās super ēsmas un barības dienas laikā iekāros vien pliči un mazi finierīši, tāpēc, dodoties copēt, pabrīdiniet mājiniekus, ka varat netīšām aizkavēties ilgāk,  jo, kā tu aiziesi, ja cope tikai sākās...
 
Ilgie gaidīšanas svētki
Svaigs stāsts iz dzīves, cope Lielupē, pašās augusta beigās, tikko sākās brekšu aktivitāte, mēs ar Edgaru, raidījuma Makšķerēšanas noslēpumi otru veidotāju, saklausījāmies par superīgiem brekšu lomiem un nolēmām, ka nu beidzot mums jāiefilmē kārtīga brekšu cope! Sakārtojām darbus, lai vienu ceturtdienas vakaru jau ap pieciem pēcpusdienā būtu pie upes, aptuveno copes vietu mums pačukstēja vietējie takuziņi, biju pa rudens akcijas cenām iepircis labu labās Sensas un Salmo barības, gan vietējās, gan importa sliekas, krāsotus un nekrāsotus mušu kāpurus, pat makaronus, kurus turpat upmalā uzvārīju, jo mazā, pārnēsājamā gāzes plītiņa man vienmēr ir mašīnā. Iejaucu barību, smaržīgu, garšīgu -  pašam siekalas saskrēja mutē, izmērīju dziļumus, metrus 25 no krasta atradu kanti, kur dziļums mainījās aptuveni no 4 uz aptuveni 6 metriem… Saku aptuveni, jo dziļumu nosaku, skaitot barotavas grimšanas sekundes, tad nu šīs kantes lejas daļu arī nolēmu barot un tur arī makšķerēt. Aizkabināju auklu aiz spoles kasetes klipša, piekabināju lielāku barotavu un ķēros pie iebarošanas - pielādē barotavu, iemet, aiztaisi spoles lociņu, noliec kātu uz turētāja, tikmēr barotava nogrimst, noskaiti līdz desmit, asi uzcērt, šajā brīdī no barotavas izlādējas barība un tā desmit reizes pēc kārtas! Nomainīju lielo, iebarošanas barotavu, uz mazāku, ar 40 gramu svaru, piebēru barībai nedaudz baltos tārpus, pielādēju barotavu, uzliku uz āķa trīs baltos un smuku sarkanu slieciņu, un iemetu  barotajā vietā! Tā, kā domas bija par breksi un breksi ir jāpagaida, tad nolēmu uzmontēt arī otru fīderi - taču ar diviem fīderiem copējot, noņemšanās ir lielāka un pašam liekas, ka laiks līdz pirmajām copēm iet ātrāk, otram fīderim uz āķa uzliku makaronu un slieciņu .
Sēžam, apkārt rosās visādi dzīvnieciņi un putni, ūdenī arī jūtama dzīvība, te tur, te citur uzlec kāda zivs, sīkuļus padzenā plēsēji, bet manu fīderu spicītes stāvēja nekustīgas… Ik pēc minūtēm 10-15 pārmetu makšķeres, bet bija sajūta, ka metu tukšā bļodā - neviens, pat mazākais plicītis vai ķīsis neiekāroja manus tārpus un tā kādu pusotru stundu! Jau klusībā paspēju nolamāt visus, kuri man stāstīja par šīs vietas brekšiem, jo pamazām radās sajūta, ka brekšu te nav, nav bijis un nebūs, tomēr nolēmu, ka godam jānosēž līdz kādiem deviņiem vakarā - odi nekož, laiks labs, kāpēc lai nepasēdētu kaut vai vienkārši tāpat....
Nepilnas divas stundas jau bija pagājušas, kad atbrauca vēl divi copmaņi, acīmredzot, vietējie takuziņi, jo viņi labi orientējās šajā vietā. Pamazām sākām runāties un, uz manis teikto, ka te zivju nav vispār, viņi ar smaidu tik noteica, ka, lai vien es pagaidot, līdz sāks rietēt saule… Nu, kas man vēl atlika - kā turpināt barot vietu un gaidīt, kas tad notiks tai saulrietā? Tiesa, pirmo copi ieraudzīju daudz ātrāk - manas trīs sliekas uz āķa iekāroja neliels zandartiņš - viņš tā smuki nolieca fīdera spicīti, man sirds uzreiz salecās – nu, tad beidzot būs! Bija, bet ne tas, ko gaidīju, palaidu puiku vaļā un turpināju sēdēt - laikrādis jau tuvojās astoņiem, upe acīmredzami kļuva dzīvāka - gan pa zālēm, gan pa atklāto ūdeni staigāja zivis, pat smukas zivis, bet uz copi tas nekādu iespaidu neatstāja tik un tā… Pacietība jau pamazām sāka zust, labi, ka atbraukušie copmaņi izrādījās forši sarunu biedri, vismaz nebija garlaicīgi. Saule jau sāka rietēt, bet cope nesākās - domīgi palika arī mani jaunie paziņas, jo, pēc viņu vārdiem, ap šo laiku jau vajadzēja būt pirmajām copēm,
Edgaram bija jābrauc prom, bet es vēl nolēmu pasēdēt. Nu jau parādījās iekšējā spītība – nu, kā tā var būt, ka vienmēr kāds te ķer un šoreiz nekā! Pazvanīju uz mājām un pabrīdināju, ka būšu vēlāk, atradu somā pieres lukturīti un spīdeklīšus kātiem, lai tumsā neko napazaudētu, liekās mantas aiznesu uz mašīnu, atstājot pie upes tikai makšķeres, tārpu bundžas un krēsliņu, ak jā, arī vēl nesamērcētu zivju uzglabājamo tīkliņu atstāju, toties uzķeramo tīkliņu ieliku mašīnā, neticējās, ka vajadzēs.... . Sakrēsloja, pieliku kātiem spīgulīšus - šī gada jaunumus, spīgulīšus ar „kājiņām”-  klikš un spīgulis jau ir pie kāta - nekas nav jātin un copei netraucē! Dikti ērta padarīšana, piedevām nopērkami 5 vai 6 izmēri, i fīderītim der, i kārtīgam jūras kātam.
Tā nu sēžam, runājamies par dzīvi un copi, līdz vienā jaukā mirklī kaimiņš tikai nobļāvās – ooo, kā pavilka, viņš plaši piecirta, fīdera spolīte nokaucās un pēc brīža pie krasta, lukturīša gaismā, kūleņoja pirmais šī vakara breksis - neteikšu, ka brekšu opis, bet nu tāds, virs kilograma bija gan! Mmmm, kā visi sarosījās, man arī acis uzreiz gaišāk sāka rādīt, piesēdos tuvāk makšķerēm, lai laikā piecirstu un pēc minūtēm desmit arī mana fīdera spicīte vispirms nodrebēja, bet tad tā smuki lēnām noliecās, paķēru kātu, piecirtu un sajutu, ka zive ir, tiesa ne pārāk liela, bet ir! Tas izrādījās pusbreksītis –finierītis, nedaudz virs puskilograma svarā, kurš iznāca no ūdens kopā ar mana otra fīdera auklu…Ielaidu viņu tīkliņā , izvilku otru fīderi un noliku maliņā – nu, nav tumsā īsti ērta strādāšana, ja gribās ķert ar diviem fīderiem vienā punktā. Kamēr ņemos gar savām makšķerēm, tikmēr abi kaimiņi jau bija tikuši katrs pie brekša! Pielādēju barotavu, iemetu, nostiepu auklu, nedaudz ieliecot kāta spici, bet spice uzreiz iztaisnojās! Neko nenojaušot, mēģināju vēl nospriegot auklu, bet, kad pagriežot spoles rokturi par veselu apgriezienu, spice nenoliecās, līdz manīm aizgāja, ka ēsmu ir saķērusi zivs un panākusi uz krasta pusi… Piecirtu un nu jau pretinieks bija daudz patīkamāks - pumpēja un kūleņoja, bet beigās tomēr piekrita, ka jānāk atrādīties! Tas jau bija brekšuks tuvu 2 kg uz aci (vēlāk izrādījās 1,8kg) - mmmm, nu, ja šitādi ķerās, tad ir pavisam labi - jau domās kurināju kūpinātavu un ēdu kūpinātu breksi, piedzerot aukstu alu...Nākamās pusstundas laikā vairs nevienas copes nebija, laikrādis tuvojās vienpadsmitiem, nākošā dienā vēl uz darbu jāiet, kamēr vēl līdz mājai tikšu, kamēr savu brekšuku notīrīšu, tāpēc metu mieru, bet abi kaimiņi bija nolēmuši sagaidīt rītausmu pie upes - sarunāju, ka no rīta sazvanīsimies, lai uzzinātu kā viņiem nakts pagājusi, saliku mašīnā mantas, iesēdināju tur arī lielāko brekšuku un, baidot zaķus un pūces, braucu mājās. Nākošā dienā, sazvanoties ar jaunajiem paziņām izrādījās, ka brekši ir klusējuši līdz vieniem naktī, bet tad ar īsiem pārtraukumiem locījuši kātus līdz pat rītausmai, rezultātā katram no copmaņiem lomā bija pa padsmit skaistiem brekšiem no 1 līdz 2 kilo svarā.
Pēc pāris dienām, ap deviņiem vakarā,  zvana viens no maniem jaunajiem paziņām un saka, ka tovakar brekšu aktivitāte ir bijusi, tikko viņi esot atbraukuši, esot bijusi sajūta, ka atbraukuši viņi ir jau pa vēlu, jo cope ap deviņiem pārtrūka un līdz pat rītam neatjaunojās - kā lai to izskaidro, nezinu, bet fakts ir fakts - brekšu copes laiki  ir neprognozējami un mums jābūt gataviem to sagaidīt...
 
Dejas ar fīderi   
Tagad nedaudz pieskarsimies inventāram un sīkumiem, kuri atvieglo copi! Tātad kāts, principā jau gruntsmakšķerei var izmantot praktiski jebkuru daudzmaz cietu kātu, bet tad, lai redzētu copi, jāizmanto zvaniņš vai kāds cits signalizators un pastāv iespēja, ka tādu švakāku copi neredzēsim, tāpēc ar katru dienu vairojas fīdera kātu piekritēju pulks, jo, lai vai kā, bet pareizi piemeklēta spicīte parāda vismazāko zivs pieskārienu ēsmai un, ja tu nedabū piecirst, tad vismaz zini, ka sīkaļas jau tavu kumosu ir nograuzušas! Piedevām, ļoti bieži mēdz būt tā, ka cope seko uzreiz pēc iemetiena - mirklī, kad barotava noguļās uz grunts! Ar fīderi tu to redzi, pat ja aukla vēl nav pilnībā nostiepta, bet ar kādu citu, cietāku kātu, tu pēc iemetiena ej pie spices,  uz auklas likt zvaniņu vai kādu citu signalizatoru un tikmēr jau pirmo copi esi nokavējis! Labi, labi, varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet tuvu patiesībai tas ir. Ja skatāmies uz cenām, tad jau gana labu fīdera kātu var nopirkt pa latiem 20 – tagad, udens akciju laikā, vēl lētāk - vai tas ir daudz, jums jāskatās pašiem… Bet, ja jums patīk grunts makšķerēšana un jums vēl nav fīdera kāta, tad silti iesaku tādu iegādāties - būs pavisam cita copēšana un ar izbrīnu konstatēsiet, cik patiesībā daudz zivju ir jūsu copes vietā! Protams, ka lētākie ir stiklašķiedras kāti, bet, ņemot vērā, ka fīdera copē kāts nav visu laiku jātur rokās, tas, ka kāts ir nedaudz smagāks, nav liela bēda! Viss pārējais ir tieši tāpat kā grafīta kātiem – galvenais, nepārspīlēt ar barotavas svaru, nepārslogot kātu un viss notiksies!
 Par to, kur un kā copēsiet, jādomā jau pirms kāta pirkšanas, nevis vispirms jānopērk un tad jādomā, ko ar to brīnumu darīt? Varat neticēt, bet man internetā bieži vien uzdod šādus jautājumus - nopirku lētu kātu, ko es ar viņu varētu darīt... Ja briestam fīdera iegādei, tad kārtīgi apsveram, kur tad copēsim? Ja tās ir nelielas upes, ezeri, dīķi, tad principā jums pat pavasara lielajos ūdeņos nevajadzēs lietot smagākas barotavas par gramiem 60 – tātad, arī kātu pērkot, pavisam droši varat to ņemt ar testu līdz 70-80 gramiem, jo kātu testus raksta paredzot, ka barotava būs pilna ar barību, tātad kātam ar 80 gramu testu, varat vēl likt 80 gramu barotavu un plus barību.  Jums pašiem nekas nav jārēķina un jāsver, bet  jāapzinās, ka pie maksimālā svara ar kātu jārīkojas uzmanīgāk - iemetienam jābūt līganākam un jālieto resnākās no komplektā esošajām spicītēm, citādāk tievākās spicītes var neizturēt!
 Ja pamatā tomēr makšķerējat lielajās upēs, arī pavasara un rudens lielajos ūdeņos, tad gan jāskatās uz nedaudz jaudīgāku kātu, jo pavasarī vimbu laikā reizēm jālieto arī 100 un vairāk gramu svini, tāpēc kāta tests prasās līdz kādiem 120-130 gramiem. Tas nenozīmē, ka kāts būs mazāk jūtīgs stāvošā ūdenī, bet gan to, ka kātam būs lielāka jaudas rezerve, ja nāksies lietot smagākas barotavas vai svinus. Man pašam ir trīs dažādi fīderi - universālākais un mīļākais ir Salmo Elite sērijas fīderis ar testu līdz 120 gramiem, ar to pat butēs braucu jau gadus trīs un viss ir kārtībā. Vēl kas, ja mēdzat makšķerēt ļoti atšķirīgās ūdenstilpēs, piemēram, karūsas dīķī un brekšus Daugavā, bet, pērkot kātu, līdzi nāk tikai 2-3 spicītes, kas parasti ir ar vidējiem un maksimāliem testiem, tad es to ieteiktu priekš stāvoša ūdens, kad lietojam 10-20 gramīgas barotavas un zivju copītes ir knapas, knapas… Iepirkt īpaši mīkstas spicītes - tas atmaksāsies, copju realizācija un, līdz ar to, arī jūsu loms krietni palielināsies… Atsevišķi fīderu spicītes var nopirkt gan makšķernieku veikalos, gan makšķerlietu servisos, bet, braucot pirkt rezerves spicītes, noteikti paņemiet līdzi fīdera posmu, kurā spicītes liekat, lai uzreiz, uz vietas, var piemērīt spicīti kātam. Un, nevajag baidīties, ja spicīte ir nedaudz resnāka, to ar smilšpapīru minūtes laikā var piedzīt līdz vajadzīgajam diametram - sliktāk ir, ja spice ir pa tievu, tad jau pielāgošana paņem vairāk laika un čakars ir liels.
Vienmēr uzsveru, ka fīderim un vispār gruntsmakšķerēm vislabāk ir likt RUNNER sistēmas spoles - tātad spoles ar divām bremzēm - ar vienu regulējam zivs izvadīšanu kā jebkurai spolei, ar otru noregulējam
spoles kasetes griešanos mirklī, kad kāts ir ielikts turētājā. Jautāsiet - priekš kam tas ir vajadzīgs, atbildu - tas ir vajadzīgs, lai mirklī, kad paņem lielāka zivs, viņa nesajūt pretestību un, otrkārt, lai mirklī, kad esat pagājis nost no kāta un pieķeras lielā zivs (pat divnieks breksis), tā neierautu kātu ūdenī! Dzīvē tas notiek tā - iemet, aiztaisi spoles kaseti, noliec kātu turētājā, cik vajadzīgs, nostiep auklu un ar lielu slēdzi ieslēdz runner bremzi! Pēc copes, tikko tu piecērt un vienlaicīgi sāc griezt spoli, tā, pēc spoles rotora pusapgrieziena, ieslēdzas parastā spoles bremze un tu vari sākt kausēt lielo zivi -  esmu tālu no tehniskām lietām, tāpēc pieļauju, ka aprakstu šo sistēmu ļoti nesaprotami, bet dzīvē tā ir ļoti laba un vajadzīga lieta. No tādām cenā un kvalitātē atbilstošām un pieejamām šādas sistēmas spolēm, gribu minēt Diamond sērijas Carp Runner spoles, tās gan ir pieejamas 4 dažādos izmēros, bet fīderītim piemērotākie ir tikai divi mazākie izmēri - var jau likt arī lielākos, bet tad makšķere paliek nevajadzīgi smaga. Lielākie izmēri vairāk ir paredzēti karpu un citu monstru copei.  Bet tas noteikti nenozīmē, ka citas spoles nevar izmantot fīdera copei  - var , tikai nevajadzētu likt uz fīdera mazas un smalkas spoles, jo fīdera cope tomēr ir cope ar salīdzinoši smagām barotavām, kur ķeram visnotaļ labas zivis, tāpēc uz spoli ir diezgan liela slodze un tas nozīmē, ka mazās spoles mūžs būs stipri īsāks nekā slodzei paredzētas spoles mūžs. Tas ir tas pats, kas vilkt baļķu kravu ar mazu golfiņu - pavilkt jau var, jautājums - cik ilgi..... .  Man pašam uz viena no fīderiem stāv Elite Adrenalin lielākā izmēra spole, kas paredzēta vidējas un smagās klases spiningiem - ar visu to, ka es neesmu tas, kurš ļoti kopj savus makšķerrīkus, spole uz fīdera man ideāli kalpo jau ceturto sezonu , lai arī regulāri ar to copēju arī jūrā… Tā, ka nav tik traki ar tām spolēm, galvenais, lai auklu tin normāli un bremze nostrādā vienmēr, kad tas ir nepieciešams.
 
Par mazajiem dejsoļiem
Auklas – tas ir mūžīgais strīds - pītā vai monofilā, par to ir daudz runāts un viedokļi ir dažādi, tāpēc šoreiz šo tēmu skaršu mazāk. Pats lietoju pītās auklas, jo tā esmu pieradis un man patīk, ka redzu pat to, kā zivs elpo uz manu ēsmu. Straumē, lielā attālumā ar monofilo auklu to neredz, jo monofilā aukla tomēr staipās, bet tai ir arī viens liels pluss – piecirtienā nocirst pavadiņu vai atliekt āķi uz lielu zivi ir daudz grūtāk! Savukārt ar pīto auklu, sevišķi, ja neesi pieradis pie pītajām, to izdarīt ir ļoti viegli, tāpēc es pats lietoju salīdzinoši resnas pavadiņas, jo man dikti patīk piecirst ar plašu vēzienu un nereti gadās, ka piecērt un kāts paliek pusceļā, jo zivs trāpījusies liela un negrib nākt krastā, un, ja spoles bremze nav labi noregulēta, tad norauta pavadiņa ir garantēta!
  Ja skatāties uz pītajām auklām, tad vienu gan gribu teikt – praktiski, no naudas puses skatoties, nav iemesla fīderim pirkt pašas dārgākās pītās auklas, jo to labās īpašības tik un tās nespēsiet izbaudīt - tās var sajust, spiningojot! Fīderim vajag labu, izturīgu auklu un viss, tāpēc ļoti labi noder praktiski jebkura kvalitatīva pītā aukla, piemēram, šī gada jaunums no Salmo - Diamond Braid, kas ir turpat uz pusi lētāka kā TOP līmeņa pītās auklas, bet savos  tehniskajos parametros un kvalitātē daudz nezaudē! Un, ja tev jāaprīko 3 fīderi (sev un puikam), tad priecē, ja vari nopirkt 3 auklas pa to pašu naudu, ko samaksātu par 2 TOP līmeņa auklām un praktiski neko nezaudēt auklas kvalitātē. Par auklu diametriem runājot, varu tikai atkārtoties no iepriekš teiktā - pītajai auklai piemērotākie diametri fīderim ir 0.12-0.15mm, monofilajai 0.25-0.30mm. Tievākas auklas biežāk plīsīs un zaudēsiet barotavas un āķus, resnākas auklas mazinās iemetiena attālumu un vairāk plivināsies straumē vai lēnāk grims un sliktāk stiepsies stāvošā ūdenī.
Esam tikuši līdz fīdera barotavām un  montāžām. Patiesībā, ir pilnīgi vienalga, kādas formas, konstrukcijas un materiāla barotavas jūs lietojat, galvenais, lai tās pildītu savas funkcijas. Proti, barotavai jānotur barība iemetiena un grimšanas brīdī un jāļauj tai izskaloties uz grunts! Cik ātri barība izskalosies, jau ir atkarīgs ne tik daudz no barotavas, cik no tā, kā barību būsiet sataisījuši un cik stipri to būsiet barotavā iemīcījuši. Lielākā daļa barotavu tomēr ir apaļas un tās, atkarībā no svara, tiek lietotas gan upēs, gan ezeros. Nav tādu speciālo upju un speciālo stāvošā ūdens barotavu - tai noteicošais ir svars, ja straume nes barotavu, tad viņa nesīs arī kantainu vai trīsstūrainu barotavu - palielini barotavas svaru un nekas nekur neko nenes!
 Izvēloties barotavas, vairāk uzmanības ir jāpievērš barotavas un tās savienojumu kvalitātei, jo nereti gadās iekrist uz lētām, it kā skaistām barotavām, no kurām pēc dažiem iemetieniem pāri paliek tikai stiprinājums vai groziņš bez svina… Protams, ka lētam produktam ir izmantoti lēti materiāli, kas ne vienmēr ir kvalitatīvi un, ja tā perēķina, kas ir izdevīgāk - pirkt lētu barotavu, kurai pēc tam pašam kaut kas kaut kur ir jāpietin, jāpieloca vai citādi jāuzlabo vai nopirkt uzreiz nedaudz (parasti pārdesmit santīmu starpība) dārgāku, bet jau stipri kvalitatīvāku, kuru, ja pats nenorausi, varēsi bez problēmām lietot kaut visu sezonu…  Pēc ilgiem eksperimentiem, uz sava rēķina, es nolēmu, ka neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas lietas un pilnībā pārgāju uz Browning firmas barotavām - kopš tā laika nezinu vairs bēdu - gan plastmasas, gan metāla barotaviņas strādā ļoti labi. Barotavas svars ir iespiests metālā, pat labi lietotai barotavai vienmēr vari redzēt cik tā sver un vēl ne reizi nav plīsis vai kā citādi bojājies barotavas stiprinājums.
Ja pameklē, tad veikalos var atrast daudz kvalitatīvu barotavu, bet ļoti labas barotavas veči taisa arī paši, jo principā jau nekā sarežģīta tur nav, tikai jāpiešauj roka un vienreiz jāsagādā materiāli, tad pa vakariem var knibināties, bet tas ir gadījumā, kad rokas aug no pareizās vietas…
Ja runājam par barotavu svariem, tad stāvošā ūdenī barotavas svars ir atkarīgs no iemetiena attāluma, copes vietas dziļuma un mazo zivju daudzuma vidējos ūdens slāņos. Tuvās distancēs un nelielos dziļumos barotavas svars ir 10-20 grami, tālākās distancēs, lielākos dziļumos un tad, kad vajag ar sišanu izsist cauri sīkzivju slānim, barotavas svars palielinās līdz pat gramiem 40-50. Upēs, tādās kā Venta, Daugava, Lielupe, sākam ar 50-60 gramu barotavām un tālāk jau jāskatās pēc situācijas, katrā gadījumā vispusīga fīderista kastītē jābūt barotavām no 10 līdz 80-100 gramiem, piedevām nevajag baidīties (sevišķi, ja copējam vietās dziļākās par metriem 3) no smagākām barotavām, jo tie liekie 10-20 grami neko daudz vairāk zivis nebiedēs, toties atrisinās vēja, viļņu un straumes problēmas.
Nesimetriskā cilpa, pretsavērpējs un kādas tik vēl sistēmas nav izgudrotas, lai piestiprinātu barotavu pie auklas un visa montāža kļūtu maksimāli jūtīga… Es pats savos fīderēšanas pirmsākumos biju viennozīmīgs nesimetriskās cilpas piekritējs, lai gan pati vienkāršākā sistēma ir plastmasas pretsavērpējs, bet man tas kaut kā neiepatikās, lai gan man visi paziņas ķer ar šo sistēmu un ķer ne sliktāk, reizēm pat labāk kā es. Šogad  atklāju jaunu, maksimāli vienkāršu fīdera montāžu, ar kuru gribu padalīties arī ar jums, varbūt, ka kādam tā atrisina liekas problēmas. Sistēmas uzsiešanai nepieciešama viena karabīnīte ar griezuli, griezulis un 2-3 gumijas stoperīši, paredzēti slīdošo pludiņu dziļuma regulēšanai. Uzveram uz auklas karabīnīti ar griezuli, lai tā brīvi slīd, tad vienu pēc otra uz auklas uzveram krāsainos gumijas stoperus (te ir vieta izdomai, der arī ventīļgumijas gabaliņš vai kāda cita trubiņa, kas neiet pāri griezulim) un auklas galā piesienam parastāko griezulīti, pie kura sienam pavadiņu. Nobīdam stoperīšus līdz griezulītim, piekabinam pie karabīnītes barotavu un viss, mūsu sistēma ir gatava, strādā perfekti! Ceru, ka fotogrāfijā viss ir labi redzams, sistēma uzsienās nepilnas minūtes laikā, izmaksas tai ir minimālas un, cik nu šogad fīderēju, nekādus mīnusus šai sistēmai vēl neesmu atradis. 
Svarīgi ir pareizi izvēlēties pareizos āķus fīdera copei, jo, kā jau rakstīju iepriekš, uz āķi, piecērtot, ir liela slodze, tāpēc fīderim neder tievi un pārāk smalki āķi, sevišķi jau gadījumos, kad mums var trāpīties kāda nopietnāka zivs! Taču arī pārspīlēt ar āķa resnumu un lielumu nedrīkst, jo tomēr jāatceras, ka ēsma guļ uz grunts, zivs pienāk un lēnām izgaršo kumosu, tātad pamana visu lieko un, ja viņai kaut kas nepatiks, tad vienkārši izspļaus kumosu! Mūsu uzdevums ir piemeklēt tādus āķus, kurus varam paslēpt kumosā, bet kuri varētu noturēt lielu zivi, pat tad, ja mēs esam kaut ko nepareizi noregulējuši vai pārāk stipri piecērtam… Kā labu fīdera āķu piemēru varu minēt šos fotogrāfijā redzamos āķus no Owner un Cobra, pats esmu tos pārbaudījis daudzas reizes un tāpēc droši varu tos ieteikt arī jums.
 
Dejas uz ķēķa galda
Nu un visbeidzot nedaudz par to, ko liksim barotavā - šogad, ne jau no labas dzīves, daudzi copmaņi, kuri ir sajutuši, ko nozīmē pareizi iebarot zivis, cenšas gatavot barības paši! Dažiem tas izdodas un pat ļoti veiksmīgi, citiem tāda klīsterveidīga putra vien sanāk! Es pats tomēr esmu sajutis gatavo barību priekšrocības un ērtības, un vairs pie putru taisīšanas atgriezties negribu, sevišķi jau tagad, kad lielākajos makšķernieku veikalos visām barībām ir atlaides no 25 līdz 40 procentiem, tajā skaitā visiem Sensas aromatizatoriem un atraktoriem! Es jau sev garāžā iekārtoju plauktiņu, kur sakrāmēju dažnedažādus atraktorus, ar kuriem varu papildināt jebkuru vidējās klases barību. Fīdera copes īpatnības ir tādas, ka mēs, salīdzinoši ilgā laika posmā, iedodam zivīm stipri mazāk barības, kā to izdarītu pludiņmakšķerējot, precīzāk metot barību ar roku, tātad - lai mēs zivis varētu noturēt, mums viņām jādod maksimāli garšīga un aromātiska barība, lai pat liels zivju bars nekur negribētu aiziet no šīs vietas! Šī iemesla dēļ, fīderējot es cenšos lietot stipri aromatizētas barības - mana iecienītākā barības recepte, ar kuru šogad esmu arī uzvarējis vairākās sacensībās un pat otro reizi kļuvis par Lietuvas čempionu ir Sensas Bremes (breksis) un Sensas Carp (Karpa) līdzīgās devās! Tīru Sensas barību mest ikdienas copē sanāk diezgan pasālīti, tāpēc ņemu pa vienai Sensas barībai un sajaucu to ar 2 kg Salmo Lielais breksis, vai, ja tā nav pie rokas, tad Ālants, Sapals, Breksis, visu samaisu un sadalu divās līdzīgās daļās, jo vienai copei tik daudz barības neiziet. Šādi sajaukta, sausa  barība, aizsietā  maisā var stāvēt kaut pusgadu, bet strādā tā perfekti un praktiski vienmēr.
Tiesa, ir reizes, kad Sensas barības nenopērkās vai nu skopums nostrādā, vai kas cits, tad ņemu Salmo lielo breksi un kārtīgi to papildinu ar Sensas atraktoriem! Pamatā lietoju Aromix sērijas Bremes (breksis) šķidro atraktoru vai sauso atraktoru Brasemix - uz diviem kilogramiem barības lieku klāt līdz 100 gramiem atraktora un barība iegūst spēcīgu, brekšiem ļoti patīkamu aromātu (laikam esmu slims ar tiem brekšiem, runāju par zivīm, bet tik un tā nonāku pie brekšiem), piedevām šāds aromāts saglabājās visu laiku. Paliekot laikam aukstākam, aizvien aktuālāki kļūst nesaldie aromāti – vecais, labais ķiploks strādā praktiski vienmēr. Pats jau sāku meklēt barības ar zivju miltu piedevām, kas lielajām zivīm aukstā ūdenī dikti patīk, piedevām, tādas kilogramīgas pakas Sensas vai Starbaits spēcīgas karpu barības (jo tieši specifiskajās karpu barībās var atrast barības ar spēcīgu zivju miltu aromātu, es pat teiktu - smaku), ja to pa bikiņam pieliek klāt Salmo breksim, pietiek uz reizēm trijām, četrām. Zinu, ka daudzi teiks, ka atkal viņš par savām dārgajām barībām runā! Nē, es runāju par lietām, kas strādā, ar kuru palīdzību jūs varat tikt pie sava sapņu loma vai vienkārši labas copes reizes - ja sanāk, tad pamēģiniet un būsiet apmierināti, ja nesanāk, nu, vismaz būs doma kā pilnveidot savu barību un kādā virzienā eksperimentēt, jo galu galā, makšķerēšana taču ir forša padarīšana un nav svarīgi, ar ko ķeram un barojam, galvenais, lai zivis mums ķertos, ko es jums arī novēlu!